Kur latviešiem pazuda džentelmeņi? (Un vai viņi vispār tur bija?)

Lūk, jautājums, kas mani urdīja apmēram tikpat ilgi, cik ilga ir latviešu vasara – kādas trīs nedēļas. Vai latviešu literatūrā vispār eksistē džentelmeņi? Nē, nē, es nerunāju par tiem, kas svētdienās pie baznīcas stāv ar ziedu pušķi un skatās grīdā, it kā tā būtu no dimanta. Es runāju par īstiem džentelmeņiem. Tiem, kas valkā mētelīti, kas izskatās dārgāks par tavu mašīnu, runā piecās valodās un nekad neuzlej kafiju uz biksēm. Nu labi, gandrīz nekad.

Un tā, es devos meklējumos. Nevis ar Land Rover, bet ar vecu grāmatplauktu, kur Rūdolfs Blaumanis, Jānis Poruks un vēl pāris literārie vectētiņi dzīvo ciešā grāmatputekļu sabiedrībā.

Un ko es atklāju? Pirmkārt – vārdam "džentelmenis" tur klājas diezgan skumji. Latviešu klasiķi ar šo terminu nemētājās, gluži kā latvietis ar dzeramnaudu – reti, nelabprāt un tikai īpašos gadījumos. Vārds "džentelmenis" parādās vien vēlāk – kad angļi kļuva par popkultūras mesijām un visi sāka sapņot par Londonu, nevis par Valmieras tirgu.

Vecie rakstnieki izvēlējās smalkākas frāzes: "kungs", "muižnieks", "audzināts vīrs"... Tu zini, tas tips, kas ienāk istabā un uzreiz izskatās, ka zina, kur ir Šveice. Bet, protams, uzreiz jābrīdina – ja šis “kungs” ir barons, tad viņš, visticamāk, tev atņems zemi, dzērienu un sievu. Ne vienmēr šie “džentelmeņi” bija patīkami.

Bet vai bija kāds, kas izskatījās pēc džentelmeņa? Jā. Rūdolfs Blaumanis savos stāstos ievieš tēlus, kas vismaz uzvedas kā pieklājīgi cilvēki. Purva bridējs – tur, piemēram, ir Edgars. Ar mērenu stāju, mazliet jūtām, dažbrīd pat saprātu. Vai tas viņu padara par džentelmeni? Grūti teikt. Viņš būtu labākais, ko varēja izspiest no lauku sadzīves traģēdijas.

Un vēlāk, kad literatūra uzvilka cilindru un sāka dzert kafiju nevis ar speķi, bet ar kruasānu, parādījās tādi kā Jaunsudrabiņš, Anšlavs Eglītis un citi pilsētnieki. Tur jau tā inteliģence čaukstēja kā laikraksts starp pirkstiem. Tie, jā, jau sāka tuvoties džentelmeņa tēlam. Smalki tērpti, smalki runājoši, bieži gan nedaudz trausli un ideālistiski, kā porcelāna tējkannas – smuki, bet nejauši nokrīti, un viss.

Tātad – vai latviešu literatūrā ir džentelmeņi?  Atbilde – apmēram tik daudz, cik karotes Portugāles ekspreskafijā. T.i., ir, bet jāsmeļ ar optimismu. Ja tu gribi aristokrātu ar cieņu, manierēm un veselo saprātu – tev, draugs, būs jālasa starp rindām. Vai arī jāskatās BBC seriāli.

Secinājums? Latviešu džentelmenis literatūrā ir kā vasaras saulriets – īss, retums un nedaudz skumjš. Bet, kad viņš parādās, tad gan: cepuri nost, kabataslakatiņu ārā un cieņpilni paklanies. Jo viņš ir – pat ja tikai uz brīdi.

Kā džentelmenis būtu izdzīvojis Blaumaņa lugā? Nebūtu. Labi, apskatīsim to tuvāk.

Pirmkārt – džentelmenis nekad neuzkàptu uz purva laipas. Ja esi īsts džentelmenis, tu nelien ne slapjā zālē, ne slapjās attiecībās. Tu redzētu Kristīni no attāluma, pieklājīgi pamātu ar spieķi, un dotos prom. Ar stāju. Un paliktu dzīvs.

Viņš arī nekad neiestātos par precēšanos bez līguma..

Struncens / jūlijs 2025 / EUCOW MAGAZINE